Tiesa, šie dati, kaut arī uzticami, tomēr jāvērtē citu attieksmju kontekstā.
Jāņem vērā, ka tā ir respondentu spontānā izvēle - ātrā atbilde uz jautājumu bez iedziļināšanās procedūrās, pilnvarās un nedomājot arī par atbilstošām personām, to ievēlēšanas iespējamību. Līdz ar to atbildi lielā mērā ietekmējusi gan negatīvā attieksme pret pašreizējo Saeimu, gan neapmierinātība ar valstī realizēto politiku kopumā.

Ir pēckrīzes gadi, ekonomika atlabst, taču ļoti lēni, cilvēki vēl to uz savas ādas nejūt, ir neapmierināti ar ienākumu līmeņa attiecību pret cenām un kā galveno vaininieku savās un līdzgaitnieku problēmās, protams, redz politiķus.

Negatīvai attieksmei pret Saeimu ir arī politisks pamats. Visu parlamentā ievēlēto partiju pārstāvniecība ir ļoti maza. Lielākajā - SC - frakcijā ir 30, mazākajās - NA un ZZS - pa 13 deputātiem. Tie, kas simpatizē kādam ievēlētajam politiskajam spēkam, visdrīzāk izjūt vairāk vai mazāk negatīvu attieksmi pret pārējiem, kas šajā aspektā sanāk vairākumā.

Līdz ar to automātiski sanāk, ka nemīlēto vienmēr vairāk nekā mīlēto.

Taču - atgriezīsimies pie jautājuma par tautas vēlēto prezidentu. Atbalsts šim iedomātajam visu problēmu risinājumam ļoti bieži saistās ar kādu konkrētu personu, ko cilvēki uztver kā ideālu valsts vadītāja lomā. Taču par to, cik šāds «balsts» ir nestabils, katrs var pārliecināties ar pāris kontroljautājumiem: pirmkārt, cik reāla ir konkrētās personas ievēlēšana, ņemot vērā mūsu etniski un politiski sašķelto sabiedrību, un, otrkārt, vai padomāts par risku, ka vairākums var ņemt un nobalsot par, piemēram, Janukoviča tipa politiķi. Ko tad? Iet ielās kā Kijevā?

To, ka sabiedrība gan vēlas, lai prezidents ir tautas vēlēts, taču nav arī tā, ka šī būtu ļoti kategoriska prasība, spilgti apliecina fakts, ka portālā Manabalss.lv izveidoto iniciatīvu visai ilgā laika posmā - kopš 2011. gada - parakstījusi vien trešdaļa no nepieciešamā atbalstītāju skaita. Tas visdrīzāk liecina, ka pirmajā brīdī (kad kāds pajautā) gan esam tautas vēlēta prezidenta atbalstītāji, bet, kad jāsāk rīkoties - apliecināt savu izvēli ar personificētu balsojumu -, apdomājamies un labāk sakām nē.

Un pamats kļūt piesardzīgiem tiešām ir. No vēstures grāmatām zinām, cik neaizsargāta bija Latvijas neatkarība, kad visa vara bija viena cilvēka - Kārļa Ulmaņa - rokās. Pirms dažiem gadiem redzējām, kā mūsu kaimiņi lietuvieši mocījās, caur īpašu impīčmenta procedūru atsaucot no amata pašu ievēlēto prezidentu. Un pavisam svaigs piemērs - notikumi Ukrainā, kur galvenais vaininieks demokrātijas mazināšanā bija... demokrātiski ievēlēts prezidents.

Tad nu sapņi lai ir kādi būdami, tomēr labāk būt piesardzīgiem. Nelikt visas olas vienā groziņā. Ka nesanāk uzsēsties.

Raksts publicēts laikrakstā un portālā Diena 27.02.2014.