Tieši saturisku alternatīvo piedāvājumu trūkums varētu būt nākamo vēlēšanu lielākā problēma. Īpaši Rīgā, kur tā saucamās labējās latviskās partijas (vismaz pašas tās domā, ka tādas ir; par dažu latviskumu šaubos) apņēmības pilnas atņemt Rīgas atslēgas saskaņietim Ušakovam. Valdību veidojošo partiju iepriekšējā pieredze rāda, ka vislabākos rezultātus var panākt, nevis rūpīgi skaidrojot, ko darīs, bet gan pamatīgi dramatizējot situāciju, nomelnojot konkurentu un pozicionējot sevi kā upurēties gatavu glābēju. Tēvzemieši, kas tagad ir Nacionālajā apvienībā, savulaik tieši šādu taktiku veiksmīgi pielietoja kampaņā „Krievi nāk!”, Vienotība tā tika galā ar iepriekš pie varas esošajām partijām, pasludinot tās par vainīgām teju vai visas pasaules krīzē. Arī zatlerieši savu vēlētāju uzticības kredītu guva caur nākamā partijas līdera radikālo rīcību – Saeimas atlaišanu.

Vai valdības partiju agresīvs karš pret Saskaņas centru var nest tām panākumus gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās Rīgā? Iespējams, taču garantiju nav. Toties lieli riski. Jāņem vērā, ka Saeimā un Rīgas domē vairākumu veidojošo partiju vēlētāju loks gandrīz nemaz nepārklājas. Vieni dzīvo latviskajā, otri – krieviskajā informatīvajā telpā. Saimniecisku domstarpību radīta konfrontācija var pārtapt etniskā, tad, mobilizējot vienus, mobilizēsies arī otri. Svārstīgie vēlētāji, kam netīk savstarpējā apkarošana, var reaģēt pilnīgi neprognozējami – nepiedalīties vēlēšanās vai nobalsot par kādu šķietami maznozīmīgu partiju, tā piešķirot tai „zelta akciju” nākamās koalīcijas veidošanā.

Pavasarī pavīdējusī iniciatīva par latvisko partiju mobilizēšanos karam pret krieviskajām, par laimi mums visiem, kam patīk miers, nav guvusi Vienotības sabiedroto valdībā atbalstu. Gan pamatā tāpēc, ka potenciālie partneri to uztvēra kā projektu asimilācijai Vienotībā. Zatleriešiem tas nozīmētu ķārtējo šķelšanos, bet Nacionālajai apvienībai – pašiznīcināšanos, īslaicīgā kopīgā kampaņā degradējot savas vērtības un retoriku. Sabiedrībai kopumā latviešus pret krieviem konfrontējoša kampaņa nestu vēl lielāku šķelšanos divās - nu jau stipri sanaidotās - kopienās. Turklāt etniskie jautājumi pilnīgi aizstātu jebkādu saturisku diskusiju par to, kas deputātiem turpmākajos četros gados būtu veicams rīdzinieku interesēs.

Lai kā dažam gribētos izkauties, savu latviskumu vislabāk varam nosargāt ar prātu, ne dūrēm - ceļot pašapziņu, patriotismu, nevis konfliktējot ar citiem.

Ja uz latvisko elektorātu orientētās partijas tiešām grib uzvarēt Saskaņas centru, tām vajadzētu atrast veidu, kā mobilizēt savus vēlētājus, vienlaikus neradot pamatu pretinieka vēlētāju mobilizēšanai. Un to var izdarīt, mainot līdzšinējo agresīvā kara taktiku pret konkurenci ar labāku piedāvājumu. Tā ka - laiks domāt, ko likt pretī skolēnu un pensionāru bezmaksas braucieniem sabiedriskajā transportā, budžeta tēriņiem sociālām vajadzībām un Jāņu svinēšanai krastmalā!