Neiedziļināšos deputātu diskusijā par to, kāds pilsoņu skaits ir pietiekams, lai rosinātu referendumu - 10, 30, 50 vai 150 tūkstoši. Pēc manas pārliecības visām Saeimas frakcijām tagad ir jāspēj vienoties par valstiski atbildīgāko risinājumu, tādu, kas neliegtu referenduma iespējamību vajadzības gadījumā un arī nepārvērstu to par lētu spēļmantiņu. Ja partijas nespēs vienoties, nonāksim turpat, kur gandrīz bijām pagājušonedēļ – pie referenduma ierosināšanas procedūras par refernduma likumu.

Diemžēl tas, ko redzam publiskajā telpā, vairāk līdzinās nevis diskusijai pēc būtības, bet gan priekšvēlēšanu kauju ieskaņām. Mūs nemitīgi mudina vērtēt iniciatīvas nevis pēc tā, vai tās ir izdevīgas tautai un kāpēc, bet gan pēc tā, kura partija katru no tām atbalsta un kura – kritizē. Priekšplānā atkal dalījums labajos un sliktajos; dzirdami savstarpēji pārmetumi par referenduma likuma pieņemšanu vai apstrīdēšanu personiskajās interesēs.

Man kā Latvijas pilsonim ir pilnīgi vienalga, kuras partijas vēl iestājas par manām tiesībām paust savu gribu brīdī, kad politiķi nogājuši strupceļā. Labi, ka aizstāv manas intereses, bet no tā vien jau es nekļūšu šo partiju piekritējs vai balsotājs. Vēl jo mazāk pašvaldību vēlēšanās, kas ir vistuvākās, un kur būtiskāki saimnieciskie jautājumi. Taču pretējo gan ir iespējams panākt -  ja politiskie līderi atļaujas burtiski ņirgāties par manām un manu līdzcilvēku tiesībām paust attieksmi pret to, kas notiek valstī, piedodiet, bet, kā saka: neesmu atriebīgs, taču atmiņa man laba, un arī Saeimas vēlēšanas nav aiz trejdeviņiem kalniem.

Tas, ka Saeimas pieņemtajos likuma grozījumos bija iekļautas ar Lisabonas līguma un Eiropas Savienības (ES) regulas izpildi saistītas normas, kas saskaņā ar Satversmes 73. pantu nav nododami tautas nobalsošanai,  nav vērtējams nekā citādi kā par Saeimas vairākuma īstenotu blēdību ar mērķi liegt sabiedrībai paust savu attieksmi pret referenduma likumu. Varat trīs reizes minēt, vai šāda shēmošana ar starptautiskām saistībām ir Latvijas parlamentāriešu cienīga un vai tādu metožu izmantošana vairos valsts pilsoņu uzticību Eiropas Savienībai? Skaidrs, ka tieši šajā kontekstā šābrīža labākais risinājums ir likuma atkārtota pārskatīšana Saeimā. To daļu, kas nosaka Eiropas pilsoņu iniciatīvu, nodalot no pārējā teksta, kas savukārt būtiski jālabo, jo asi kritizēts ne tikai no opozīcijas, bet arī no ekspertu un pat valdību tradicionāli atbalstošo politologu puses. Cerams, ka likuma pārskatīšana Saeimā ļaus novērst arī referenduma nepieciešamību par referendumu likumu un mazinās tā tālāku izmantošanu partiju cīņās.

Var jau saprast tās partijas, kas, tēlojot nezkādus demokrātus, reiz tikušas pie varas un, iekrampējušās tajā kā tādā gardā kumosā, tiecas novērst visus savas ietekmes zaudēšanas apdraudējumus. Bīstams tām šķiet pat referendums. Viņu domu gaita varētu būt visai primitīva - vecajām varas partijām spranda nolauzta, jaunās – savlaicīgi atspārdītas, lai nerāpjas pāri galda malai, vēl tik jātiek galā ar nesaprātīgo tautu, kas sazin kāpēc joprojām ir neprognozējama. Pašsaglabāšanās instinkts ir spēcīgs dzinulis. Bet... tā ir šo partiju, ne mana kā vēlētāja problēma. Tieciet, partiju līderi, paši galā ar saviem kompleksiem, nelieniet manā teritorijā (un referendums tāpat kā vēlēšanas, lai arī kā jums tas nepatiktu, ir mana – vēlētāja spēles zona).

Populisms, pret ko iepriekšējo Saeimu laikā it kā tik ļoti cīnījās jau vairāk kā trīs gadu valstī valdošākā no valdošajām partijām, pielipis kā ļauna sērga arī tai – nupat Saeimas priekšsēde Solvita Āboltiņa izteikusies ne tikai par santīmiem, kas jākrāj visnabadzīgākajiem, lai pieteiktu referendumu, bet arī par to, ka referendumu likuma apstrīdēšana esot vērtējama kā opozīcijas vēlme novērst uzmanību no tā, kas esot daudz svarīgāks, piemēram, budžeta grozījumiem. To tiešām saka demokrātiskas valsts spīkere vai politiķe, kas pabijusi pieredzes apmaiņas kursos kādā autoritārā kaimiņvalstī? Varbūt jāiesaka palasīt Satversmi, kuras pirmajos pantos ir teikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un tās suverēnā vara pieder Latvijas tautai? Pie reizes atgādināt, ka budžets valsts pamatdokumentā pieminēts vien piektajā nodaļā, pamatā akcentējot valdības, ne Saeimas rūpi par to.

Skumjas pārdomas raisa arī Saeimas deputāta Dzintara Rasnača Twitter mikroblogu vietnē paustais par sekām, kas iestāšoties, ja tikšot ierosināts referendums par likuma pašreizējo redakciju. Tad spēkā būšot vecā kārtība un PCTVL varēšot turpināt savu prokremlisko akciju... Ziniet, tas atsauc atmiņā padomju varas cīņu pret Radio Brīvā Eiropa un Amerikas Balss – nevis ar argumentiem, bet tehniskiem līdzekļiem, raidot „zāģi” tajā pašā frekvencē, lai noslāpētu nevēlamo viedokli. Rasnača kungs, vai tiešām domājat, ka ar to cilvēku resursiem, kas stāv aiz Latvijai ļaunu vēlošiem spēkiem (lai kā Jūs tos sauktu), kādi 50 vai 150 tūkstoši balsu vai izmaksas varētu būt šķērslis?! Ja būtu gribējuši provocēt referendumus, sen tādi būtu sarīkoti viens pēc otra. Un to nedara ne jau kādu likumdevēju radītu primitīvu barjeru dēļ, bet gan aiz nevēlēšanās būt pazemotiem kā neveiksmīgu referendumu rīkotāji. Jo tauta nav muļķe, kā to, iespējams, iedomājas jau pieminētā nekvalitatīvā, nedemokrātiskā likuma aizstāvji. Vairāk uzticieties sabiedrībai, ko pārstāvat, tad arī paši izpelnīsieties lielāku sabiedrības uzticību.

Publicēts 7.aug., 2012 laikrakstā Diena