Izskatās, šis ir jautājums, ko aizvien biežāk sev pēdējā laikā uzdod arī politiķi. Ne velti gadu pirms Saeimas vēlēšanām uz Latvijas politiskās skatuves sākusies manāma rosība.

Repše ar domubiedriem, tapinādami jaunu partiju, komunicē, ka valsts straujas izaugsmes plānu kalšanas sanāksmes notiekot pat trīs reizes nedēļā. Fokusējoties uz lielāku valsts atbalstu lauku novadiem, par startu Saeimas vēlēšanās domā reģionu partijas. Nupat par gatavību atgriezties uz politiskās skatuves pavēstījis Ainārs Šlesers, piedāvājot investīciju piesaistei vēl plašāk izmantot uzturēšanās atļaujas. "Vienotība", iespējams, apzinoties grūtības nodrošināt tādus valsts attīstības tempus, ko sajustu ikviens Latvijas iedzīvotājs, atkal piekopj veco, labi pārbaudīto konkurences mazināšanas metodi – izsmej Repšes kārtējo nākšanu politikā un kritizē zatleriešu iniciatīvas, vienlaikus vilinot savā pulkā gan zatleriešus, gan reģionu partijas.

Jāsaka gan, ka tieši "Vienotība" šoreiz nonākusi visneērtākajā situācijā. Varas grožus savās rokās tā tur jau vairāk nekā četrus gadus un tāpēc ir visvairāk atbildīga gan par to, kas notiek, gan par to, kas nenotiek valstī.

Tā, protams, varēs vērsties pie vēlētāja ar paveikto darbu uzskaitījumu – pārvarēta krīze, ieviests eiro u. tml., taču minētie sasniegumi tobrīd jau būs pagātne. Līdz ar eiro ieviešanu, kas bija galvenais "Vienotības" definētais valsts politiskais mērķis, dzīves apstākļu būtisku uzlabošanos vēlētāji nebūs sajutuši. Un, ja partijai nebūs piedāvājuma nākotnei, var sanākt kā savulaik "Latvijas ceļam", kas priekšvēlēšanu kampaņā pirms valsts iestāšanās ES un NATO sevi reklamēja kā visu grūtību pārvarētāja, lielīja savus nopelnus uzaicinājumā iestāties šajās starptautiskajās organizācijās, bet tā arī palika "aiz borta", jo nespēja definēt jaunos mērķus un jaunās prioritātes.

Kas tad varētu būt tas pīrāgs, ko vēlētāji visdrīzāk gribētu redzēt politiķu piedāvājumu groziņā? Īpaši situācijā, kad turpinās emigrācija, visai droši paredzams elektrības un līdz ar to vispārīgs cenu kāpums un inflācija, turpinās sabiedrības novecošanās, valda samērā liels bezdarbs un vienlaikus pastāv kvalificēta darbaspēka trūkums.

Šis ir laiks, kad visu partiju politiķiem beidzot ir jānodefinē, ka Latvijas mērķis ir pārskatāmā nākotnē – 10 – 15 gados – sasniegt tādu sabiedrības vairākuma dzīves līmeni, kāds ir valstīs, uz kurām darba meklējumos visbiežāk emigrē mūsu tautieši. Ja nebūs šādu ambīciju un turpināsies līdzšinējā tautiešu aizbraukšana, no Latvijas paliks tik vien kā nosaukums...

Nākamās vēlēšanas lai ir kā kārtīgs valsts straujas attīstības plānu piedāvājumu konkurss. Un, jo lielāka un nopietnāka konkurence, jo labāk. Pietiek plūkties savā starpā, pietiek pašiznīcināties. Gribat būt pie varas, pierādiet, ka zināt, kā to izmantot sabiedrības labā, politiķu kungi!

Komentārs publicēts laikrakstā Latvijas Avīze 07.08.2013. Lasi to ŠEIT.