Raksti
Twitter
Arhīvs
Foto
Video
Eiro monētas
 Par mani

Donkihotu sekotāji
iesūtīts: 2013.10.07 11:59 rakstīt autoram 
drukāt 

Lai arī sabiedrības vairums sagaida, ka politiķi savas priekšvēlēšanu kampaņas balstīs uz piedāvājumu risināt reālas, vēlētājiem būtiskas problēmas, daudzkārt saskaramies ar pilnīgi citu pieeju – uzmanības novēršanu uz vienu „lielo ļaunumu” un sparīgas cīņas imitāciju ar to.

Tāpat kā Donkihots gāja cīņā ar vējdzirnavām kā visu ļaunumu ļaunumu, tā arī šādās kampaņās svarīgs ne tik daudz iznākums, kā pats cīnīšanās process, jo tas dod plašāku materiālu varoņstāstiem. 

Piemēri nav tālu jāmeklē. Krievija regulāri risina savas iekšpolitiskās problēmas, asi iestājoties pret it kā notiekošo tautiešu apspiešanu Baltijā. Pēc principa: ko jūs te gaužaties par savām problēmām, re, cik smaga dzīve mūsējiem ārzemēs! Cits piemērs – Vienotība un vēlāk arī zatlerieši uz varas skatuves kāpa ar lozungiem, ka dzīve kļūs skaista, tiklīdz būs padzītas iepriekš valdošās partijas un to līderi. Daudzi noticēja, nu ik dienas var vērtēt, vai citi vēži tai pašā kulītē labāki.

Vēl svaigāks piemērs ir Nacionālā apvienība, kas fokusējas nevis uz tautiešu emigrācijas apturēšanu un lētā darbaspēka ieplūšanas risku mazināšanu, bet gan kampaņo pret uzturēšanās termiņatļauju (UA) piešķiršanu investoriem no ārpus Eiropas savienības valstīm.

Neiedziļinoties, vai UA ir labas vai ne, būtiski, ka runa nevis par cilvēkiem (latviešiem, pilsoņiem, par ko būtu jārūpējas partijai, kas sevi pozicionē kā nacionāli patriotisku), bet par nekustamā īpašuma cenām pamatā Jūrmalā un Rīgas centrā.‍

‍Pat elementārs ar UA un bez tām iebraukušo skaita salīdzinājums uzskatāmi parāda, ka runas par nacionālās identitātes apdraudējumu tieši UA dēļ ir populisms. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2012. gadā uz dzīvi Latvijā no citām valstīm ieradās 13,3 tūkstoši cilvēku, bet uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs pārcēlās 25,2 tūkstoši cilvēku. Savukārt, kā ziņo PMLP, termiņuzturēšanās atļaujas saistībā ar investīcijām Latvijā pērn saņēmuši nepilni 3 tūkstoši. Tātad pārsvarā iebrauc bez īpašuma pirkšanas. Valstiski domājošiem politiķiem būtu vairāk jāsatraucas par pieaugošajiem lielas masas lētā darbaspēka iebraukšanas riskiem, nevis atļauju pircējiem mazākā skaitā, kas tāpat te nedzīvo.

‍Protams, UA ir savas ēnas puses – daļa nopirkto īpašumu tiek turēta tukša, bet tā ir cita tēma. Partiju kampaņu kontekstā būtiski, ka NA politiķi ir sapratuši, ka savu politisko kapitālu daudz vieglāk vairot, uzstādot ultimātus par UA, nekā risinot reālas problēmas, kas saistītas ar tautiešu zemo dzīveslīmeni reģionos un aizceļošanu.

Sabiedrībai no šādas taktikas izmantotājiem nekāda labuma nav, bet politiķus var saprast – vēlētāju interešu respektēšana ir ne vien dārga, bet prasa arī intelektuālu ieguldījumu. Turklāt ar sasniegto nekad nebūs gana – prasīs vēl. Savukārt donkihotiska pieeja attaisnojas jebkurā gadījumā: tā vēlētāju daļa, kas viegli manipulējama, tiek ātri mobilizēta, dzīvo līdzi ikdienas kauju seriālam, priecājas par uzvarām un pats galvenais – jūt līdzi arī zaudējumos, neaizdomājoties, vai kauja vispār ko vērta.

Meklēšana meklēt arhīvā
Copyright © 2006 , created by MB Studija »