Saeimas komisijas līmenī kārtējo reizi aktualizēts jautājums par Rīgas pils lēno rekonstrukciju pēc pagājušā gada vasarā piedzīvotā ugunsgrēka. Jau pagājis pusgads, bet atjaunošanas darbi tikpat kā nenotiek, pat pastāvīgā jumta vietā joprojām vien pagaidu segums, kas jau reiz cietis stiprākās vēja brāzmās.Būvnieki atzīst, ka neko nevar darīt, jo no Valsts nekustamajiem īpašumiem joprojām nav saņēmuši jauno tehnisko projektu, kas ietveršot gan pamata jumta konstrukcijas valsts svētku zālei un kastelas daļai, gan restaurācijas darbus. Paredzams, ka tehniskais projekts būšot vien februāra beigās. Ja tajā laikā snigs vai intensīvi līs, reāli jumta izbūves darbi varēs sākties vēl vēlāk. Tātad vismaz astoņus mēnešus pēc ugunsnelaimes. Ar pagaidu ielāpu piesegtais Rīgas pils jumts nu ir kā piemineklis mūsu pārlieku smagnējām būvdarbu plānošanas un saskaņošanas procedūrām. Skaidrs, ka tehnisko projektu nedrīkst sasteigt. Īpaši - ņemot vērā Zolitūdes traģēdijas pieredzi. Bet varbūt varēja sadalīt pa kārtām - atsevišķu tehnisko dokumentāciju sagatavot jumta konstrukcijai, lai to var iespējami ātri izbūvēt, tā pasargājot pārējās konstrukcijas, un atsevišķi projektēt pārējo ēkas restaurāciju. Pat ja projekta sadalīšana kārtās būtu dārgāka, tas dotu iespēju labāk pasargāt no jauniem bojājumiem to, kas vēl saglābjams, bet patlaban cieš no mitruma un aukstuma. Būtu iespēja iegūt laiku. Un galu galā nedarīt vienu un to pašu dubulti - pagaidu jumta uzturēšana (pieskatīšana, pielabošana pēc katras vētras un sniega) arī taču ir saistīta ar izmaksām. Šajā gadījumā droši vien par vēlu, bet konkrētais gadījums tāpat kā viss, kas saistīts ar Zolitūdes traģēdiju, būtu rūpīgi jāizanalizē, atklājot vājās vietas arī visās seku novēršanas stadijās un rodot labākus risinājumus nākotnei. Raksts publicēts laikrakstā un portālā Diena 2014. gada 10. janvārī.
|
